Diemžēl katrs no mums vismaz reizi ir cietis no asām muguras vai kakla sāpēm, bet retais zin, ko darīt tādā gadījumā un kā ārstēties. Par to mēs arī runāsim šoreiz, taču sākumā vajag noskaidrot slimības iemeslus un terminoloģiju.

Parasti tiek lietoti dažādi termini:

• Lumbago – asas, negaidītas sāpes muguras lejasdaļā.
• Radikulīts – sāpes, kas iet no muguras lejasdaļas uz labo vai kreiso kāju, biežāk pa gurna aizmugurējo virsmu vai zemāk, reizēm līdz kāju pirkstiem. Šādas sāpes sauc arī par Išiasu, t.i. sēžas nerva iekaisums.

Šie ir simpomi, nevis slimības. Es mēģināšu aprakstīt dažus slimības attīstības variantus.

Pēc maniem novērojumiem lumbago, išiass un radikulīts parasti ir 3 slimību sekas:

• Asas muskuļu spazmas
• Starpskriemeļu diska trūce
• Mugurkaula skriemeļu novirze

Asas muskuļu spazmas

Var rasties pēc neveiksmīgas kustības, paaugstinātas fiziskās aktivitātes, darba vai miega neērtā pozā, var tikt provocētas ar caurvēju, stresu vai sasalšanu. Visbiežāk sāpes rodas no rīta pēc miega un var būt tik stipras, ka slimnieks nevar pakustēties. Parasti 70% gadījumu sāpes pāriet pēc 3-4 dienām pašas no sevis. Tomēr reizēm lēkme var ieilgt un provocēt citas nopietnākas problēmas – skriemeļu novirzi vai trūci.

Ārstēšana:

Neskatoties uz asām, stiprām sāpēm, ārstēt tās var diezgan viegli, ja ārstēšanu sāk uzreiz. Pirmkārt, nepieciešams, maksimāli nesasprindzināt sāpošo vietu. Vēlams uzklāt kādu sildošo ziedi un iedzert jebkuru pretiekaisuma preparātu. Var veikt nelielu masāžu, tik maigu, lai nerastos diskomforts sāpošajā vietā. Ja tas nepalīdz, var iedzert preparātus muskuļu atsābināšanai – miorelaksantus. Taču, ja sāpes nemazinās 5-7 dienu laikā, nedrīkst riskēt un nepieciešams greizties pie ārsta.

Mugurkaula skriemeļu novirze

Mugurkaula skriemeļi ir neliela, bet svarīga mugurkauļa sastāvdaļa. Novirzes visbiežāk notiek ekstremālas iedarības rezultāta. Piemēram, sitiens, kritiens, neveiksmīga saliekšanās, pagrieziens vai smaguma celšana. Tas parasti notiek nemanāmi vai ir dzirdams neliels krakšķis, kuram netiek pievērsta uzmanība. Tā kā ap mugurkaula skriemeļiem atrodas daudz nervu galu, novirze izsauc sāpes un muskuļu reakciju – spazmas. Simptomi ir ļoti līdzīgi muskuļu spazmu simptomiem, tikai norit smagāk un bez ārstēšanās ievelkas uz ilgu laiku. Bieži novirzes, tāpat kā spazmas, noved pie lumbago vai radikulīta lēkmēm.

Ārstēšana:

Pirmkārt, nepieciešams atgriezties sākuma stāvoklī. No Hipokrāta un Avicennas laikiem nav izgudrots nekas labāks kā manuālā terapija šajā gadījumā. Tālāk ieteicama akupunktūra, masāža, nesteroīdi pretiekaisuma preparāti un miorelaksanti. Labu rezultātu sniedz blokāde, mazākā merā palīdz fizioterapijas elektroprocedūras.

Starpskriemeļu diska trūce

Šī ir smagākā no mugurkaula deģeneratīvajām slimībām. Tā var izpausties kā sekundāra slimība pēc spazmām vai uzreiz pēc traumējošas iedarbības bez papildus nosacījumiem. Traumējošs faktors visbiežāk ir smaguma celšana vai iztaisnošanās ar vienlaicīgu pagriezienu, kritiens uz asteskaula, nevieksmīgs lēciens. Simptomi – sākumā izpaužas kā asas sāpes jostasvietā, tad pārvietojas uz vienu vai abām kājām (radikulīts). Reti var novest pat pie pilnīgas vai daļējas kāju paralīzes [1].

Ārstēšana ar medikamentu palīdzību jeb medikamentozā ārstēšana

Pretsāpju līdzekļi – kā pretsāpju līdzekļus parasti izmanto nesteroīdos pretiekaisuma preparātus jeb analgētiķus (piemēram, Diclofenac). Tos nav vēlams lietot ilgāk par mēnesi, jo var rasties nevēlami blakus efekti.

• Miorelaksanti – tos lieto sāpju, ko radījis muskuļu saspringums, mazināšanai. Šie preparāti noņem muskuļu spazmas, taču to lietošana iespējama tikai precīzi vadoties pēc ārstu norādēm.
• Hondroprotektori – preparāti (piemēram, glikozamīns, hondroitīns), ko izmanto sāpju ārstēšanai, ko izraisa mugurkaula distrofiskas izmaiņas. Šie preparāti stimulē skrimšļaudu galvenom sastāvdaļu izstrādi, tādējādi palēninot skrimšļaudu sabrukšanas procesu. Šie medikamenti darbojas ļoti lēni un nelikvidē sāpes vai iekaisumu tādēļ rekomendējami atveseļošanās periodā.
• Vitamīni B – lielās devās tiek lietoti kā palīglīdzeklis muguras sāpju ārstēšanai. Muguras sāpju ārstēšanas terapija būs daudz efektīvāka, ja sev piemēroto pretsāpju formu lietosiet paralēli ar B grupas vitamīniem, tomēr to efektivitāti ir grūti prognozēt un garantēt.
• Novoikaīna blokādes – veiksmīgi veikta blokāde reizēm efektīvi noņem muskuļu spazmas un nervu iekaisumu. Dažos gadījumos darbojas uzreiz, reizēm pēc 2-20 dienām. Nav vēlams atkārtot biežāk par 3-4 reizēm.

Ārstēšana bez medikamentiem

• Akupunktūra – tā var būt ļoti noderīga tajos gadījumos, kad muguras sāpes ir izraisījis tieši muskuļu saspringums vai, ja sāpes ir saistītas ar psihoemocionālajiem faktoriem/traucējumiem (svarīgi, lai to veiktu sertificēts speciālists).
• Manuālā terapija –Visefektīvāk palīdz noviržu gadījumā un kopā ar citām ārstēšanas metodēm. Jāveic tikai speciālistam.
• Mugurkaula stiepšana – palīdz pusē gadījumu, tomēr ja nav efekta pēc nedēļas, tad atkārtot ir bezjēdzīgi.
• Vietējie līdzekļi – smēres, kompreses, ieziešana – galvenokārt palīdz uz neilgu laiku un novērš uzmanību no sāpošās vieta, jo uzlabo asins cirkulāciju.
• Fizioterapija – bieži noved pie slimnieka stāvokļa pasliktināšanās. Reizēm palīdz, bet ne tik lielā mērā, lai būtu vērts riskēt.
• Ārstnieciskā vingrošana – jāveic ļoti uzmanīgi un vēlams ne ātrāk kā atveseļošanās periodā (pēc simptomu novēršanas jāveic obligāti, citādi jaunas sāpju lēkmes ir garantētas).

Ārstēšana ar ķirurģisko iejaukšanos

Operācijas ne vienmēr palīdz un bieži pat sarežģī slimnieka stāvokli. Manuprāt, operācijas ir neatliekamas tikai 3 gadījumos:

1. Ja 6 mēnešus pēc ārsta noteiktas terapeitiskas ārstēšanās, slimnieka stāvoklis nemainās vai pasliktinās.
2. Neskatoties uz ārstēšanos, nervu galu virzienā turpina palielināties muskuļu vājums.
3. Ja pareizas ārstēšanās rezultātā pacienta stāvoklis uzlabojas, bet pēc tam atkal pasliktinās un tā vairākas reizes vienā un tajā pašā mugurkaula nodalījumā vai nervā.

Pārējos gadījumos, manuprāt, no operācijas iespējams izvairīties [1].

[1] Evdokimenko P.V. (ārsts reimatologs), 2001, “Osteohondroze – mīti un realitāte”, Onikss 21.gs.